Izvēlne

Tāgeperas muiža – dižena jūgendstila pils!

Tāgeperas muižas kungu nams, kas slejas uzkalniņā, dažiem viesiem ierodoties liek apbrīnā ieelsties – tā ir īstena pils! Jūgendstila pils. Igaunijas muižu vidū tā ir unikāla ar savām unikālajām asimetriskajām formām un lepno, augsto torni – šādu īstenu jūgendstila muižas ēku Igaunijā ir maz. Diženo muižas ēku, kas arhitektūras vēsturnieku ieskatā ir viena no Baltijas jūgendstila arhitektūras neapšaubāmākajiem spīdekļiem, 1912. gadā izveidoja pēc Rīgā strādājošā vācu arhitekta Otto Vildava projekta.

Kā ir teicis Juhans Maiste, ēkas arhitektūrā ir “jūgendstilam raksturīgā ekstravagance, arhaiskā rustika, kā arī romantiska ekspresivitāte”.

Salīdzinot ar daudzām citām muižām, liktenis Tāgeperai bijis žēlīgs, tā nav atstāta stāvam tukšā – diezgan drīz pēc muižu nacionalizēšanas, 1922. gadā, galvenajā ēkā tika izveidota diloņa slimnieku sanatorija. Tur un 1930. gados pēc Alara Kotli projekta blakus piebūvētajā funkcionālā stila sanatorijas ēkā veselības iestāde darbojās līdz pat 2001. gadam.

Ir arī saglabājies un daļēji atjaunots viss muižai piegulošais ēku kopums, kā arī no upes uzpludinātais dīķis un ūdensdzirnavas. Šeit arī redzams muižas saimnieciskais tvēriens – ap to dzīve mutuļo līdz pat mūsu dienām.

Par vēsturi

Tāgeperā vai – kā šī vieta agrāk dēvēta – Vaokilā (1509: Wafencul) muiža tika uzbūvēta jau pirms Livonijas kara, domājams, ap 1550. gadu. Jau no pirmsākumiem šis Helmes novadā esošais valdījums bijis saistīts ar Rehbinderu augstmaņu dzimtu, un tas viņu īpašumā bijis vēl Polijas un Zviedrijas laikos. Tā, piemēram, 1630. gados šīs, domājams, piecu aramzemju lielumā lēstās bruņinieku muižas īpašnieks bija ritmeistars Heinrihs Rehbinders, tad – viņa  dēls Bernhards Rehbinders un tad, savukārt, viņa dēls, ģenerālmajors Johanns fon Rehbinders, kurš vienlaikus bija arī Viru novadā esošās Udriku muižas īpašnieks. Rehbinderu rokās Vaokilas muiža jeb, kā tā dēvēta senākos dokumentos vācu valodā, – Hoff Wagenküll – bija līdz 1674. gadam. Bet tad Johanna fon Rehbindera brāļadēls Vilhelms Kristofs fon Rehbinders to par 9900 dālderiem pārdevis no Tartu apriņķa Jē muižas nākušajam apriņķa valdes loceklim Otto fon Štakelbergam.

Tieši par godu Štakelbergiem Tāgepera ir ieguvusi savu pašreizējo, igaunisko nosaukumu – Takelbergi jeb Takelberge, kā tas ir rakstīts, piemēram, Augusta Vilhelma Hupela 1782. gadā izdoto “Topogrāfisko vēstu” trešajā sējumā, vai Tagaper, kā tas atrodams grāfa Ludviga Augusta Mellina 1797. gada “Livonijas atlasā”.

Štakelbergu laikā, sevišķi 18. gadsimta beigu desmitgadēs, šī muiža piedzīvoja savu pirmo īsteno izaugsmi, un arī tur dzīvojošo cilvēku skaits, kas pēc Ziemeļu kara laika smagajiem pārbaudījumiem bija sarucis līdz 340, izauga pāri par 800 cilvēkiem. Piemēram, 1782. gadā Tāgeperas muiža kalpu skaits vien sasniedza 61 cilvēku: sulaiņi, istabmeitas, virtuves strādnieki, zirgkopji, kučieri, jēgeri, dārznieki, vešerienes u.c.

Štakelbergu rokās Tāgepera atradās līdz 1796. gada rudenim, kad majors Otto Fabians fon Štakelbergs to par 105 000 sudraba rubļiem pārdeva majoram Fridriham Joahimam fon Etingenam ķīlā uz deviņdesmit deviņiem gadiem. Viņš gan muižu noveda līdz bankrotam, un 1819. gada novembrī to iegādājās Rīdajas muižnieks Berhards Heinrihs fon Štriks.

Tā nu Tāgepera palika Štriku rokās. Tā ir no Vestfālas nākusi ģimene, kas 13. gadsimtā bija pazīstama ar Vogta fon Elspa vārdu, bet 15. gadsimtā, pārceļoties uz Livoniju, par savu vārdu izvēlējās Štriku. Cauri gadiem viņi ir ieguvuši virkni muižu, un Bernhards Heinrihs fon Štriks šajā ziņā bija īpaši izveicīgs: beigu beigās viņam vēl bez Rīdajas un Tāgeperas piederēja arī Sūrekepu, Tihemetsas un arī Kersu muiža. Tā nu viņš kļuva par vienu no Livonijas bagātajiem muižu īpašniekiem, un bija saimnieks aptuveni 3800 zemniekiem.

Taču Bernhards Heinrihs fon Štriks pats uz Tāgeperu nepārcēlās dzīvot, bet gan par muižnieku tur ierīkoja vienu no saviem dēliem – Magnusu fon Štriku. Vēlāk, 1863–1912, šis valdījums bija uz Magnusa fon Štrika vienīgā dēla Bernharda vārda. To laiku dati par Tāgeperu vēsta kā par diezgan vidēja līmeņa muižas saimniecību. Piemēram, kungu nams bija vien vienstāvīga koka ēka, apkārt gan bija pārdesmit palīgēku, taču vairums ēku bija no koka. Muižai bija 6848 desetīnu zemes, bija arī ķieģeļu nojume un kokzāģētava, kā arī divas miltu dzirnavas un pienotava, kā arī ik gadu 6. septembrī pie Ala kroga tika rīkots liels gadatirgus.  

Šādā stāvoklī muiža lielā mērā saglabājās līdz pat 1904. gada ugunsgrēkam, kurā kungu nams tika pilnībā nopostīts, un, lai gan oficiāli muiža tolaik vēl bija uz Bernharda fon Štrika vārda, jaunā kungu nama celšana nodegušā vietā gūlās uz viņa dēla, 1860. gadā dzimušā un jau no 1886. gada Tāgeperu kā rentnieka apsaimniekojošā Hugo fon Štrika pleciem. Viņš lika vietā uzcelt jaunu kungu namu jūgendstilā un ar mansarda stāvu. Taču diemžēl arī jaunais kungu nams pāris gadus pēc pabeigšanas nodega līdz pat pamatiem.

Nav zināms, vai ideja par arhitektu noalgot visādā ziņā talantīgo, bet tolaik vēl nepieredzējušo Otto Vildavu (1873–1942) dzima Hugo fon Štrikam vai arī viņa sievai Annai fon Štrikai, kurai ļoti patika māksla.  Jebkurā gadījumā tieši šim vīram mēs esam parādā to, ka Tāgeperā jaunais muižas centrs tika uzcelts jo īpaši iespaidīgi un saskaņoti.  Pēc Berlīnes viņš 1903. gadā apmetās uz dzīvi Vidzemē, tajā pašā gadā Rīgā nodibinot arī personīgo arhitekta biroju. Līdz ar to Tāgeperas pils, ko viņš sāka būvēt 1907. gadā un ko pabeidza 1912. gadā, savā ziņā kļuva par viņa izmēģinājuma darbu. Tā kā tas padevās veiksmīgs, viņam uzticēja projektēt arī citus darbus. Piemēram, 1910. gadā pēc viņa skicēm pie Tāgeperas tapa Holdres muižas ēka, 1910.–1912. gados pēc viņa skicēm pie Viljandi tapa Pētera kungu nams, 1909–1912, viņš bija saistīts ar Virtsu tuvumā esošās Ilustes muižas attīstīšanu. Latvijas teritorijā pēc viņa iecerēm veidota Veckārķu, kā arī Bukas muižas ēka u.c.

Par arhitektūru

Faktiski Tāgepera apzīmē šejienes jūgendstila muižas arhitektūras virsotni. Galvenokārt spēlējas masas: viena forma izaug no otras, tā turpinās trešajā, vēl arī 40 metrus augsts tornis ēkas rietumpuses spārnā. Visefektīgāk izplānota ēkas ziemeļu puses fasāde, kam ir arī daži izteiksmīgi akcenti, kā, piemēram, ovāls balkons virs ieejas un ēkas austrumu spārna stūrī esošs tornītis, kas atgādina ligzdu. Šīs ēkas cokols ir klāts no masīviem laukakmens blokiem, kas stūros paceļas līdz pat loga augstumam. Senāk ārienē lielu lomu spēlēja arī uz jumta izklātais Beļģijas šīferis. Ēkas būvmateriāli ir vērtība paši par sevi, piemēram, ieejas balkonu balsta vairāk nekā trīs metru augstas ciklopu granīta kolonnas.    

Šāda pati romantiski arhaiskā dizaina līnija turpinās interjerā. Vispilnīgāk to parāda velvētā kamīnzāle – iekštelpu plānojuma galvenais mezgls. Telpu izklāšana ar diezgan lēzenu velvi bija iecienīts Vildava telpu dizaina paņēmiens, ko var redzēt, piemēram, arī Veckārķu muižas ēkā. Tā bija iespēja sniegt modernai arhitektūrai tādas līnijas, lai tā šķistu vēsturiska. Nešaubīgi tieši uz Tāgeperu attiecināmā perioda muižu vidū ir tādas, kuru vidū visskaidrāk parādās kopējās formas un detaļu kopiespaids, sintēze; vienlaikus tur runā gan rustika, gan aristokrātiskums.    

Norādot uz piemēriem, kas attiecināmi uz Tāgeperu, jāatzīmē, ka monumentālisma, kas operē ar tuvo arhaisko romantisku, daļēji romānisko, daļēji rustikālo formu lietošanu, izmantošana gadsimtu mijā bija atrodama gan Amerikas, gan arī Lielbritānijas arhitektūrā, kā arī tam bija atsaucība Vācijā un Zviedrijā. Visbūtiskāk gan izpaužas tās ietekmes, kas nāk no Somijas: tiešas paralēles redzamas, piemēram, Larsa Sonka projektētajā Eiras slimnīcā (1904), Hermana Geseliusa, Armasa Lindgrena, kā arī Eliela Sārinena veidotajās villās Hvittreski, Hvittorpi un Sūrmerijoki (1902–1903), Usko Nīstrēma radītajā viesnīcā Valtiohotelli (1902–1903) Imatrā u.c.