Vēsture
Taagepera pils – grezns jūgendstila nams!
Bijušās Taageperas muižas kalnā slejojošā kungu māja liek ne vienam vien viesim, ierodoties šeit, izsaukties sajūsmas pilnu „ak!” – tā taču ir īsta pils! Jūgendstila pils.
Taagepera pils – grezns jūgendstila nams!
Bijušās Taageperas muižas kalnā slejojošā kungu māja liek ne vienam vien viesim, ierodoties šeit, izsaukties sajūsmas pilnu „ak!” – tā taču ir īsta pils! Jūgendstila pils. Igaunijas muižu vidū tā ir unikāla savas asimetriskās formas un lepnumu raisošā augstā torņa dēļ – jo patiesu jūgendstila muižu Igaunijā ir maz.
Greznā pils ēka, ko arhitektūras vēsturnieki uzskata par vienu no neapstrīdamajām jūgendstila arhitektūras virsotnēm Baltijas valstīs, tika uzcelta pēc Rīgā strādājošā vācu arhitekta Otto Vildava projektiem 1912. gadā.
Ēkas arhitektūrā ir „jūgendstilam raksturīgā ekstravagance, arhaiska rustikalitāte un romantiska ekspresivitāte,” kā teicis arhitektūras vēsturnieks Juhans Maistē.
Salīdzinot ar daudzām citām muižām, liktenis Taageperai ir bijis labvēlīgs: pils ēka nav stāvējusi tukša. Drīz pēc muižu nacionalizācijas 1922. gadā galvenajā ēkā tika izveidots tuberkulozes slimnieku sanatorijs. Tur un 1930. gados pēc Alara Kotli projekta pils tuvumā celtajā funkcionālisma stilā sanatorijas ēkā veselības iestāde darbojās līdz 2001. gadam.
Saglabājies un daļēji atjaunots ir arī viss pils komplekss ar upes uzpludināto dīķi un ūdensdzirnavām. Te ir redzams arī pils saimnieciskais tvēriens – tās apkārtnē joprojām rit dzīve.
No vēstures
Taageperā vai – kā šīs vietas nosaukums reiz skanējis – Vaokülā (1509: Wafencul) muiža tika izveidota jau pirms Livonijas kara, visticamāk ap 1550. gadu.
Jau pašos pirmsākumos šis īpašums, kas atradās Helmes draudzes teritorijā, bija saistīts ar dižciltīgo Rehbinderu dzimtu, un viņu īpašumā tas palika arī Polijas un Zviedrijas valdīšanas laikos. Piemēram, 1630. gados šīs bruņinieku muižas, kuras lielums tolaik tika novērtēts piecu arklu zemes apmērā, īpašnieks bija ritmeistars Heinrihs Rehbinders, pēc tam viņa dēls Bernhards Rehbinders, bet tad pēdējā dēls ģenerālmajors Johans fon Rehbinders, kurš vienlaikus bija arī Virumā atrodas Udriku muižas īpašnieks. Rehbinderu īpašumā Vaoküla muiža jeb – kā tā visos senākajos vācu valodas dokumentos ir rakstīta – Hoff Wagenküll palika līdz 1674. gadam.
Tad Johana fon Rehbindera brāļadēls Vilhelms Kristofs fon Rehbinders to par 9900 dālderiem pārdeva no Jõe muižas Tartu apriņķī nākušajam zemes padomniekam Otto fon Stackelbergam.
Tieši pēc Stackelbergiem Taagepera ieguva savu pašreizējo igauņu nosaukumu – Takelbergi jeb Takelberge, kā tas, piemēram, lasāms Augusta Vilhelma Hupela „Topogrāfisko ziņu” 1782. gadā iznākušajā trešajā sējumā, vai Tagaper, kā to var atrast grāfa Ludviga Augusta Mellina 1797. gada „Livonijas atlasā”.
Stackelbergu laikā, jo īpaši 18. gadsimta pēdējās desmitgadēs, muiža piedzīvoja savu pirmo īsto uzplaukumu, un arī iedzīvotāju skaits, kas pēc Lielā Ziemeļu kara laika pārbaudījumiem bija sarucis līdz 340, atkal pieauga līdz vairāk nekā 800. Piemēram, 1782. gadā Taageperas muižā vien kalpu ļaudis bija 61 cilvēks: kambarsulaini, istabmeitas, virtuves strādnieki, staļļmeistari, kučieri, mednieki, dārznieki, mazgātājas u. c.
Stackelbergu īpašumā Taagepera atradās līdz 1796. gada rudenim, kad majors Otto Fabians fon Stackelbergs to par 105 000 sudraba rubļu uz deviņdesmit gadiem ieķīlāja majoram Frīdriham Joahimam fon Etingenam. Pēdējais muižu noveda līdz bankrotam, un 1819. gada novembrī to iegādājās Riidajas muižas īpašnieks Bernhards Heinrihs fon Štriks.
No šī brīža Taagepera palika Štriku dzimtas īpašumā. Tā bija dzimta no Vestfālenes, kas 13. gadsimtā tur bija pazīstama ar vārdu Vogt von Elspe, bet 15. gadsimtā pārceļoties uz Livoniju pieņēma uzvārdu Stryk. Gadu gaitā viņiem piederējis vesels virkne muižu, un Bernhards Heinrihs fon Štriks šajā ziņā bija īpaši veiksmīgs: galu galā viņam, bez Riidajas un Taageperas, piederēja arī Suure-Kõpu, Tihemetsa un Kärsu muižas. Tādējādi viņš kļuva par vienu no bagātākajiem muižniekiem Livonijā, būdams apmēram 3800 zemnieku kungs.
Tomēr Bernhards Heinrihs fon Štriks pats Taageperā dzīvot nepārcēlās, bet par muižkungu šeit iecēla vienu no saviem dēliem, Magnusu fon Štriku. Vēlāk, no 1863. līdz 1912. gadam, šis īpašums bija Magnusa fon Štrika vienīgā dēla Bernharda vārdā. No šī laika datējot informācija raksturo Taageperu kā muižsaimniecību samērā viduvējā līmenī. Piemēram, kungu māja bija tikai vienas stāva koka ēka, saimniecības ēku bija kādi divdesmit, taču lielākā daļa no tām arī koka. Tajā laikā muižai bija 6848 tiinu zemes; darbojās ķieģeļu ceplis un zāģētava, kā arī divi dzirnavu kompleksi un pienotava, un katru gadu 6. septembrī pie Ala kroga notika lieli gadatirgi.
Apmēram šādā stāvoklī muiža palika līdz 1904. gada ugunsgrēkam, kurā kungu māja pilnībā nodega, un, lai gan muiža tajā laikā joprojām oficiāli bija Bernharda fon Štrika vārdā, jaunās ēkas celšanas pienākums nodegušās kungu mājas vietā gūlās uz viņa dēla, 1860. gadā dzimušā un jau no 1886. gada Taageperu kā nomnieks valdījušā Hugo fon Štrika pleciem. Viņš lika tās vietā uzcelt jaunu jūgendstila kungu māju ar mansarda stāvu. Diemžēl arī jaunā kungu māja tikai pāris gadus pēc pabeigšanas pilnībā nodega.
Nav zināms, vai ideja izvēlēties par arhitektu neapšaubāmi talantīgo, bet tolaik vēl nepieredzējušo Otto Vildavu (1873–1942) piederēja Hugam fon Štrikam vai drīzāk viņa mākslu mīlošajai sievai Annai fon Štrikai. Katrā ziņā tieši šim vīram mēs esam parādā to, ka jaunā muižas sirds Taageperā varēja celties kā izcili stilistiski vienots un iespaidīgs ansamblis. Nākdams no Berlīnes, viņš Livonijā bija apmeties tikai 1903. gadā, tajā pašā gadā Rīgā dibinot savu arhitektūras biroju. Tādēļ Taageperas pils, kuras celtniecību viņš sāka 1907. gadā un pabeidza 1912. gadā, viņam šeit zināmā mērā bija sava veida pārbaudes darbs. Tā veiksmīgā norise deva viņam iespēju vēlāk projektēt šeit arī citus objektus. Piemēram, 1910. gadā pēc viņa zīmējumiem tika pabeigta Holdres muižas ēka pie Taageperas, 1910.–1912. gadā pēc viņa projektiem tika uzcelta Peetri kungu māja pie Viljandi, 1909.–1912. gadā viņš bija iesaistīts Illustes muižas pie Vircu attīstīšanā. Latvijas teritorijā viņa projektētas ir, piemēram, Veckārķu un Bukasu muižu ēkas.
Par arhitektūru
Patiesībā Taageperas pils iemieso vietējās jūgendstila muižu arhitektūras virsotni. Pirmkārt, te darbojas masas: viena forma izaug no otras, turpinās trešajā, un tam visam vēl pievienojas 40 metrus augstais tornis ēkas rietumu spārnā. Īpaši iespaidīgi ir izveidota ēkas ziemeļu fasāde ar dažiem ļoti izteiksmīgiem akcentiem, piemēram, ovālu balkonu virs ieejas un ēkas austrumu spārna stūra maztorni, kas atgādina bezdelīgas ligzdu.
Ēkas cokols ir mūrēts no ļoti masīviem laukakmens blokiem, kas ēkas stūros paceļas līdz pusei loga augstuma. Agrāk nozīmīgu lomu ēkas ārskatā spēlēja arī jumtu sedzošais Beļģijas šīferis. Būvmateriāli šeit ir paaugstināti līdz vērtībām pašiem par sevi – piemēram, ieejas priekšā esošo balkonu balsta gandrīz trīs metrus augsti, masīvi granīta stabi.
Tāds pats romantiski arhaiskais tēlojums turpinās arī interjeros. Vispilnīgāk tas izpaužas velvēto kamīnzāli – plānojuma galvenajā mezglā. Telpu pārsegšana ar salīdzinoši plakanu velvi bija viena no Vildava iecienītākajām telpas veidošanas paņēmieniem, ko var redzēt, piemēram, arī Veckārķu muižas ēkā. Tas bija viens no veidiem, kā dot modernajai arhitektūrai tādas iezīmes, lai tā atstātu vēsturisku iespaidu. Neapšaubāmi Taagepera starp aplūkotā perioda muižām ir viena no tām, kur visredzamāk izpaužas kopējās formas un detaļu savstarpējā saspēle, sintēze; kur vienlaikus runā gan rustikalitāte, gan aristokrātija.
Atsaucoties uz paraugiem, kas Taageperas gadījumā ņemami vērā, jāatzīmē, ka līdzīgu arhaiski romantisku, daļēji romāņu, daļēji rustikālu formu monumentālu interpretāciju varēja sastapt gan Amerikas, gan Britu arhitektūrā gadsimtu mijā, un tai bija atsaukšanās arī Vācijā un Zviedrijā. Tomēr par vissvarīgākajām šķiet ietekmes, kas nākušas no Somijas: tiešus paralēlus piedāvā, piemēram, Larsa Sonka projektētā Eiras slimnīca (1904), Hermana Geselliusa, Armasa Lindgrēna un Eliēla Sārinena projektētās villas Hvittrēskā, Hvittorpā un Suur-Merijoki (1902–1903), kā arī Usko Nistrēma radītais Valtiohotelli (1902–1903) Imatrā u. c.
Avoti: kultūrzinātnieki Ants Heins un Juhans Maistē
